Kopumā Liepupes kungu māja autentiskuma pakāpes, neskartības un saglabāto apdares detaļu ziņā ir pati “īstākā” un piesātinātākā no visām Vidzemes baroka laika muižu dzīvojamajām ēkām. Pieejas ziņā Liepupe ir nākamais solis pēc Ungurmuižas un rāda jau lielākas lauku muižnieku pretenzijas uz greznību. Ja Ungurmuižā viss mākslinieciskais dekors ir uzgleznots uz tēstu guļšķautņu sienām un dēļu griestiem, tad Liepupē visur griesti ir apmesti un dekorēti ar vēlā baroka stila stuka rotājumiem, bet apmestās sienas paredzētas apvilkšanai ar tapetēm; 20. gadsimta sākumā kādā telpā uz sienām pat minēti gobelēni.
Parks veidots 18. un 19. gadsimtā kā muižas ansambļa parks un tā struktūra vēl joprojām ir nojaušama. Fon Zengeri nelielo Liepupes muižas parku 19. gadsimta beigās izveidoja gandrīz no jauna, tomēr tā ierīkošanā neatkāpās no 18. gadsimta regulārā plānojuma. Parkā redzamie stādījumi liecina, ka tie ierīkoti ap 1890. gadu, jo vecāki koki nav saglabājušies. Laika gaitā parku ainaviski pārveidojuši un papildinājuši ar koku un krūmu grupām. Platība – 2 ha. Kungu mājas ZA pusē atrodas simetriski risināts parādes pagalms, kurā no Jelgavkrastiem ieved aksiāli orientēts ceļš. Parka centru otrpus ēkai aizņem garena lauce, ko no trim pusēm aptver parka apmales masīvs. Aiz parka – DA galā, Liepupes labajā krastā atrodas izcilais „Mīlestības ozols” (diametrs krūšu augstumā 250 cm, augstums – 20). Stādījumu pamatā vietējās sugas.
