Visticamāk, ka nosaukums Bonifacova saistās ar Bonifacija Benislavska vārdu. 1782.g.17.jūnijā Bērzpils (Bēržu) muižnieks Ignatijs Benislavskis savā testamentā novēl Bērzpils muižu saviem brāļiem: Bonifacijam un Jānim. Mantojumu sadalot, kāda no jaunajām muižām, Bonifacija īpašuma daļa droši vien nosaukta par Bonifacovu ( saukta arī Bonifaceva ). Tas varētu būt noticis pēc šīs zemes mērīšanas ap 1800. gadu. Ir dokuments, kurš fiksē, ka 1804.g. 4. feb. muižnieks Bonifacijs Benislavskis pārdevis Ludzas tirgotājam Geceļam Rabinovičam par 2800 rbļ. 800 pūru rudzu un 400 pūru miežu.
Bonifacovas muižas kungu māja atrodas 1,5 km no Bēržu katoļu baznīcas. Tā celta no ķieģeļiem 19.gs. vidū. Muižas kungu mājas projekta autors varētu būt Pauls Makss Berči, kurš līdz 1871.gadam strādāja Daugavpilī un aktīvi darbojās arī laukos. Nelielā sarkano ķieģeļu ēka pirmajā brīdī liekas visai necila -vienstāva ķieģeļu ēka ar mansardu. Centrā, ko iezīmē rizalīts ( uz priekšu izvirzīta ēkas daļa visā tās augstumā ), atradās zāle, no kuras bija izeja uz dārzu, halle ar kāpnēm, kā arī neliela garderobe. Pa labi no zāles bija izvietotas saimniecības telpas ( virtuve, ēdamtelpa ), bet pa kreisi – trīs istabas ikdienas dzīves vajadzībām.
Tajā laikā pret māju esot atradies plašs, brīvs laukums, bijusi liela, ovālas formas puķu dobe, netālu – augļu dārzs un parks ar dažādiem veciem kokiem. Apkārt parkam bijis žogs ar sarkanu ķieģeļu stabiem, pret ceļu uz baznīcas pusi atradušies vārti, parkā bijuši labi kopti, grantēti pastaigu celiņi. Kad muižā valdīja Benislavskis, tika stādīta liepu aleja, jo šeit ciemojās daudzi bagātnieki pat no Vācijas.
Muižā mūža pēdējos desmit gadus nodzīvojis pirmais latgaliešu kalendāra izdevējs Gustavs Manteifelis (1832.-1916.), kurš bija tuvs Benislavsku radinieks. Pēdējos gadus viņš sēdēja krēslā ar paralizētām kājām, un par viņu rūpējās vecākā brāļa Riharda ( vai Rišarda ) ( 1832-1887) dēls Jozefs (1870), kuram piederēja Bonifacova. Divi Gustava Manteifela brāļi – Rišards un Johans – bija precējušies ar Benislavsku meitām, kurām pūrā dotas muižas. Tomēr 1878. goda Vitebskas guberņas statistikas datos muiža Bonifacovo līdz ar foļvarku Korolinovo un zemes platību 1441 desetina minēta Nestora Benislavska Aleksandra d. īpašumā.
1906. gadā Bonifacovā darbojās ambulance. Bija ārsts, feldšeris, vecmāte un aptiekārs, kas slimajiem gatavoja un izsniedza zāles. Pagasta valdes rīcībā ambulances vajadzībām bija nodotas telpas dzīvojamās mājas apakšstāvā.
1914. gada statistikas krājumā minēts Bēržu ārstniecības – ambulatoriskais punkts, kurā bija ārsts, feldšeris un bloka darbinieks. Gustavs Manteifels tajā laikā dzīvoja Bonifacovā.
1923.-1925.g. kungu mājā darbojās neliela slimnīca ar 20 gultām. Ārsti te bija sieva un vīrs Mamontovi, krievu emigranti no Ļeņingradas. Par medmāsu strādāja Tekla Pokrotniece. Vēlāk slimnīcu ar visu personālu pārcēla uz Kārsavu.
1927.gadā muižas centrs tika pārdots. Caur banku to nopirka vietējais zemnieks Dārznieks Jāzeps. Viņš, lai atmaksātu bankā kredītu, izzāģēja visu muižas parku un pārdeva visus lietas kokus. Viņš nojauca arī saimniecības ēkas un kalpotāju māju, kas nebija vajadzīgas, un izveidoja vienkāršu zemnieku saimniecību.
Vācu laikā Bonifacovā atradās policijas štābs. Policijā ( kārtības sargos ) dienēja daudz vietējo puišu.
1944. gadā Bonifacovā kādu laiku dzīvoja partizāni, bet mājas īpašnieki bija aizbraukuši uz Vidzemi.
1944. gadā ēka pārgāja pagasta izpildkomitejas rīcībā.
Kad kolhozu laikā šeit iekārtoja graudu klēti, mājas iekšienē bija viss izjaukts. Par klēts pārraugu bija iecelts Ziemelis Jezups, kurš šeit dzīvoja. Kad vēlāk konstatēja lielu graudu iztrūkumu, Jezupu uz ilgu laiku iesēdināja cietumā.
Laika gaitā māja bija ļoti nolaista, grīdas puva, jumts tecēja. Ēku gribēja nojaukt, lai uzceltu zirgu stalli. Iedzīvotāji rakstīja vēstuli lauksaimniecības ministram ar lūgumu māju atremontēt un iekārtot kā dzīvojamo māju. Māja tika atremontēta kā 2-stāvu dzīvokļu māja, kurā bija iekārtoti 10 nelieli dzīvokļi. Tie tika piešķirti padomju saimniecības “Bērzpils” strādniekiem. Bonifacovas mājas tuvumā tika iekārtots siena miltu cehs, kurā vairāki no iedzīvotājiem strādāja. 1963. gada rudenī Bonifacovā ienāca pirmie iedzīvotāji. Kā pirmajiem dzīvokļus piešķīra Škapara Antona ( bijušajās slimnīcas telpās ) un Griestiņa Pētera ģimenēm. Tā tikai iedzīvotāji saglāba šo muižas ēku, lai arī nedaudz pārveidotā izskatā, un laika gaitā ir to uzturējuši. Mājā ir ievilkts ūdenvads.
Bonifacovas mājā no 1960-tajiem gadiem dzīvojuši brāļi Bērziņi – Pēteris un Lucijans ar ģimenēm, Griestiņa Pētera ģimene, Škapara Antona ģimene, Jaundžeikara Kazimira ģimene, Jurkānes Lucijas ģimene, Jaundžeikares Lucijas ģimene, Kovaļevskas Lucijas ģimene, Garjānis Kazimirs ar sievu Adali, Ziemelis Lucijans ar ģimeni.
2000. gada jūlija pirmajā sestdienā Bonifacovā notika bonifacoviešu salidojums, uz kuru bija ieradušies, sabraukuši ap 60 cilvēku.
Pašlaik mājā “nosacīti” apdzīvoti 5 dzīvokļi. Palikuši vairs 4 vecie iedzīvotāji, kuriem pāri 80 gadiem. Par pārējiem dzīvokļiem rūpējas iedzīvotāju pēcnācēji, kuri uz vietas Bonifacovā nedzīvo.
No 1998. gada – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis Vairākkārt māju apskatīties braukuši Benislavsku pēcteči. 2016. gada augustā no Polijas bija atbraukuši Anna Rzyska ar ģimeni, kurus pa Benislavsku dzīves vietām Bēržu draudzē pavadīja vietējais novadpētnieks L. Rakickis. Arī šogad 10. augustā no Polijas bija atbraukuši ciemiņi prāvesta M. Laurecka pavadībā, kuri interesējās par G. Manteifeli un Bonifacovu.
2018.gada 26.augustā notika Bonifacovas muižas svētki. Visi Bonifacovas iedzīvotāji ņēma dalību izstādes ”Muižas fotogrāfiju stāsti” veidošanā, kurā bija skatāma pati muiža, iedzīvotāji un notikumi. Muižas svētku ietvaros tika atklāta plāksne Gustavam Manteifelim, kuru iesvētīja Bēržu draudzes prāvests Oļģerts Misjūns.
Foto: https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/fa/Bonifacova_m%C3%B5isa_peahoone_2019._aastal.jpg
